Mīļā Ādažu draudze!
Ir lietas, pie kurām mēs ļoti ātri pierodam.Gluži tāpat kā mājās. Kamēr kāds cits pērk tualetes papīru, mēs parasti īpaši neaizdomājamies, no kurienes tas rodas. Bet pietiek vienu reizi tam neparādīties īstajā brīdī, lai pēkšņi kļūtu ļoti skaidrs, ka arī šis mazais sadzīves brīnums tomēr prasīja kāda cilvēka rūpes.
Ar draudzi ir diezgan līdzīgi.
Arī te nekas nenotiek pats no sevis. Kāds atslēdz durvis. Kāds sakopj. Kāds dzied. Kāds lasa. Kāds skaita naudu. Kāds uzvāra kafiju. Kāds salabo to, kas atkal ir salūzis. Kāds pamana cilvēku, kurš stāv viens, un pieiet aprunāties.
Un tā, manuprāt, ir kalpošana.
Ne vienmēr kaut kas liels un svinīgs. Daudz biežāk – pavisam vienkārša gatavība pamanīt, ka ir kaut kas, ko varu izdarīt es.
Tuvojas Ražas svētki, kad mēs pateicamies Dievam par to, kas mums dots. Bet šogad es gribētu mūs aicināt pajautāt arī otrādi: ko no tā, kas dots man, es varu dot tālāk?
Savu laiku. Savas rokas. Savu prasmi. Savu ideju. Varbūt vienu stundu mēnesī. Varbūt kaut ko pavisam mazu.
Jo draudze nav vieta, kur daži kalpo un pārējie skatās. Draudze esam mēs paši.
Un, iespējams, viena no skaistākajām Ražas svētku pateicībām Dievam ir ne tikai pateikt: „Paldies par to, ko Tu man esi devis,” bet arī pajautāt:
„Kur tas, ko Tu man esi devis, šobrīd ir vajadzīgs?”
Uz tikšanos Ražas svētkos!
Jūsu mācītājs Jānis